Īsfilma “Ziemeļpols” ir audiovizuāls identitātes pētījums sapņainas laikmetīgas pasakas formā. Uzņemts uz 16 mm filmas, tas ir rotaļīgs kinematogrāfisks ceļojums, kas sapludina robežas starp realitāti un galvenā varoņa prātu. Maksis, jauns saldējuma tirgotājs un mākslinieks, pirms savas dīdžeja uzstāšanās pagrīdes tehno klubā piedzīvo paralizējošu skatuves trauksmi. Šauboties par savām mākslinieciskajām un sociālajām spējām, kā arī seksualitāti, Maksis mēģina atrast drosmi un sastopas ar diviem neviennozīmīgiem personāžiem, kuri iemieso viņa emocijas.

Mulsinoši draudzīgais vīriešu tēls Alekss iemieso Maksa vientulību un izolē viņu no pārējās pasaules. Savukārt Helēna ir Makša pašpārliecinātības mūza, kas piesaista viņa uzmanību, bet galu galā iesloga viņu vietā, kur Maksim ir jāatrod līdzsvars un neatkarība no šiem nepārvaramajiem iekšējiem spēkiem.

Scenārija ideja radās no manis kā mūziķa, mākslinieka un jauna kinorežisora introspekcijas dziļumiem, raksturojot sadrumstalotu identitāti. To izraisīja arī savdabīgie sociālie amerikāņu kalniņi, ko piedzīvojām pandēmijas laikā. Filma pievēršas mūsdienu jauniešiem Austrumeiropā un aptver tādas tēmas kā identitāte, pašapziņa, vientulība, seksualitāte un reiva kultūra. Filmā, kas mijas starp pagrīdes reiva klubu un miglainu, sapņainu jūras krastu, ir attēlota arī Baltijas valstu ainava.

Izmantojot eklektisku, bet viendabīgu vizuālo estētiku, ko iedvesmojusi franču kustība Cinéma du look, jo īpaši Leosa Karaka filmas, “Ziemeļpols” veidojas, izmantojot stilizētu vizuālo valodu un mīlestību pret analogo kino. Stāsts tiek izstāstīts arī ar kontrastējošu tehno un kora mūzikas sajaukumu, kas atspoguļo pretējus iekšējos spēkus, kuri bombardē galveno varoni. Laikmetīgās dejas un izteiksmīgas montāžas izmantošana veido stāsta kulmināciju un piedāvā vairākas filmas jēgas interpretācijas.

– Roberts Vanags, režisors